Tiešām neticami, bet jau 24 stundas pēc tam, kad kādā portālā bija publicēti pret Jehovas lieciniekiem vērsti naidīgi raksti, Latvijas Republikas prokuratūra paziņoja par pārbaudes uzsākšanu, kuras iespējamais iznākums ir organizācijas darbības aizliegšana, kā tas jau ir noticis Krievijā.
Autors: Masimo Introvinje (Massimo Introvigne)
Read the original article in English.
Pēdējo nedēļu laikā visas demokrātiskās valstis ir īpaši pūlējušās izcelt to, cik ļoti tās atšķiras no Krievijas. Diskutējot par pašreizējo krīzi, tiek pievērsta uzmanība ne tikai starptautiskajiem līgumiem, bet arī morāles vērtībām. Šajā vēsturiski nozīmīgajā laikā it sevišķi Eiropas Savienības valstīm ir labi pārdomāt, cik augstu vērtējami (bet tajā pašā laikā — cik trausli) ir demokrātiskie un cilvēktiesību ideāli. Viens no cilvēktiesību pamatiem ir reliģijas brīvība. Krievu Pareizticīgās baznīcas (KPB) patriarha Kirila, kurš, teoloģisku motīvu vadīts, atbalsta pašreizējo karu un atbalsta reliģijas brīvību liegšanu Doņeckas un Luhanskas pseidorepubliku iedzīvotājiem, attieksme, kurā atspoguļojas Krievijā populārais “garīgās drošības” koncepts, kas paredz prozelītisma un citu reliģisko tiesību liegšanu visām reliģijām, izņemot KPB, ir kā trauksmes zvans visai pasaulei.
Nevalstiskās organizācijas (NVO), kas specializējas reliģijas brīvību aizstāvībā, bieži atsaucas uz Jehovas liecinieku aizliegšanu Krievijā 2017. gadā kā uz skaidru piemēru tam, ka Krievija atklāti nostājas pret Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tajā ietverto reliģijas un ticības brīvības principu. 2021. gada 17. decembrī (apmēram divus mēnešus pirms Ukrainas kara sākuma) ASV Valsts departaments nāca klajā ar stingru nosodījumu dažām valstīm, kurās ir vērojamas “arvien intensīvākas represijas pret Jehovas lieciniekiem”. Šo paziņojumu bez ASV parakstīja vēl vienpadsmit citas valstis, tajā skaitā Eiropas Savienības valstis Dānija, Nīderlande, Grieķija, Polija, Slovākija, Latvija, Lietuva, kā arī Ukraina, Lielbritānija, Austrālija un Brazīlija. Nav brīnums, ka šo Kopīgo paziņojumu ir parakstījušas arī Ukraina, Latvija un Lietuva, jo šo valstu iedzīvotājiem vēl joprojām dzīvā atmiņā ir padomju laikā pieredzētā apspiešana un reliģijas tiesību mīdīšana.
Šķiet, nevar iedomāties vēl nepiemērotāku brīdi, kad kāda no demokrātiskām valstīm (it sevišķi vēl tāda, kas atrodas Austrumeiropā un pati ir Krievijas apdraudējuma zonā) izvēlētos sekot Krievijas paraugam, vēršoties pret reliģisku minoritāti, pret Jehovas lieciniekiem. Taču, lai cik neticami tas arī būtu, 2022. gada 30. martā, laikā, kad karš Ukrainā noris pilnā sparā, Latvijas Republikas prokuratūra ir publicējusi preses relīzi, kurā paziņots, ka būtu kāds pamats “secinājumam, ka reliģiskās organizācijas “Jehovas liecinieki” darbība, iespējams, ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un citiem normatīvajiem aktiem, tās darbība, iespējams, apdraud sabiedrisko kārtību, personu veselību un tikumību”. Tajā pašā dienā ar “ģenerālprokurora pienākumu izpildītāja rezolūciju” tika uzsākta pārbaude “par reliģiskās organizācijas “Jehovas liecinieki” darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām”. Turklāt vēl pirms šīs pārbaudes uzsākšanas Latvijas Republikas prokuratūras preses relīzē tika izteikti draudi par to, ka šādas reliģiskas organizācijas, kas esot pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi, darbība tiks “izbeigta” (t.i., šī reliģiskā organizācija tiks aizliegta).
Kā attaisnojumu tam, ka ir ticis publicēts šāds pārsteidzošs paziņojums, Latvijas Republikas prokuratūra min 28. un 29. martā portālā “TVNET” publicētus emocionāli iekrāsotus rakstus, kuru informācijas avots ir “atkritēji” — cilvēki, kas pēc savas gribas ir atstājuši Jehovas liecinieku organizāciju. Zinātnieki, kas pētī šādus jautājumus, ir nonākuši pie secinājuma, ka šādu atkritēju “šausmu stāsti” ir uzskatāmi par atsevišķu literatūras žanru, kas centrējas ap reliģiskām domstarpībām. Zinātnieki brīdina, ka šādus stāstus nevajadzētu pieņemt par faktiem.
Jāatzīmē, ka minētie datumi nav drukas kļūda. Vēl tikai 28. un 29. martā portālā “TVNET” tika publicēti šie atkritēju “šausmu stāsti”, bet jau 30. martā ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs pieņēma rezolūciju par pārbaudes veikšanu. Parasti pat tad, ja kādā sensacionālā rakstā ir izteikts apgalvojums, ka esot notikusi slepkavība, vai arī kādam politiķim tiek inkriminēta īpaši ļaunprātīga sava stāvokļa izmantošana, varas iestādes nesteidzas pieņemt lēmumu, pirms ir pārbaudīti fakti. Katrā ziņā faktu pārbaude aizņemtu vairāk nekā 24 stundas. Viens iespējamais izskaidrojums ir tas, ka tiesu sistēma Latvijā darbojas zibensātri un ir labs paraugs visai pārējai pasaulei, jo ģenerālprokurora pienākumu izpildītājam pietika tikai uzmest acis diviem minētajiem rakstiem, lai, akli noticot tur minētajām apsūdzībām, iegūtu skaidrību par tūlītējo rīcības plānu. Otrs izskaidrojums varētu būt tāds, ka šo rakstu publicēšana portālā “TVNET” bija saskaņota ar Latvijas Republikas prokuratūras darbiniekiem, un gan raksti, gan ģenerālprokurora pienākumu izpildītāja lēmums bija saskaņota rīcības plāna daļas, kura mērķis bija uzbrukums Jehovas lieciniekiem.
Nevar nepamanīt arī to, ka šī notikumu virkne ir klasisks Krievijas autoritārās “varas mašīnas” darbības metožu piemērs. Šādas metodes ir nosodītas ASV Starptautiskās reliģijas brīvības komisijas (USCIRF) ziņojumā, un demokrātiskām valstīm šādas metodes būtu nevis jāpārņem, bet gan jānosoda. USCIRF ir neatkarīga, uz starppartiju vienošanās pamata izveidota ASV federālās valdības komiteja. Tās izveidošana paredzēta 1998. gadā pieņemtajā Starptautiskajā reliģijas brīvības aktā (IRFA). USCIRF komisārus ieceļ prezidents un abu ASV partiju līderi Kongresā.
Skaidrojot, kā darbojas šīs metodes, USCIRF ziņojumā minēts, ka vispirms plašsaziņas līdzekļos tiek publicēti sensacionāli raksti (bieži vien tie ir balstīti uz attiecīgo reliģiju bijušo locekļu jeb atkritēju patiesām vai izdomātām liecībām), kuru mērķis ir pārliecināt sabiedrību, ka šī reliģiskā minoritāte ir ļaunprātīgs “totalitārs kults” (krievu valodā tiek izmantots vārds “sekta” (секта), taču, kā es esmu to skaidrojis citviet, gan šis, gan citi līdzīgi apzīmējumi pēc būtības nozīmē “kults”). Nākamais solis: kad sabiedrības viedoklis jau ir pietiekami ietekmēts, varas iestādes, kas parasti ir bijušas arī šīs kampaņas iniciatores, paziņo, ka ir saņēmušas pilsoņu sūdzības un ka tāpēc tiks pieņemti pret “totalitāriem kultiem” vērsti likumi. Saskaņā ar USCRIF ziņojumu pēc līdzīgas kampaņas, kas tika izvērsta Krievijas masu saziņas līdzekļos, varas iestādes nāca klajā ar paziņojumu, ka ““totalitāras sektas [kulti]” ir “saaugušas kā sēnes” un ka tās “rada nopietnu apdraudējumu sabiedrībai” un ka cīņai pret tām ir vajadzīgi juridiski mehānismi.” Šo paziņojumu izteica mums pazīstamais Krievijas politiķis Vladimirs Putins.
Ar to, ka portālā “TVNET” viens pēc otra gan latviešu, gan krievu valodā parādījās minētie raksti, kam nekavējoties sekoja Latvijas Republikas prokuratūras preses relīze un ģenerālprokurora pienākumu izpildītāja lēmums, tika precīzi atdarinātas Putina metodes. Jau pirmā raksta pirmajā rindkopā Jehovas liecinieki tiek nodēvēti par “totalitāru sektu” (šo jēdzienu, starp citu, ir ieviesuši Krievijas “sektu apkarotāji”, un starptautiskajā zinātniskajā literatūrā tas netiek lietots) un tiek paziņots, ka “TVNET” publicēs “rakstu sēriju”, kas pierāda šo apgalvojumu, dodot vārdu “bijušajiem lieciniekiem” un “ekspertiem”. Ar “ekspertiem” portāls “TVNET” domā sektu apkarotājus, nevis zinātniekus, un ar “bijušajiem lieciniekiem” ir domāti “atkritēji”. Kā skaidrots žurnālā Bitter Winter publicētajā rakstu sērijā, “atkritējs” nav tas pats, kas “bijušais draudzes loceklis”. Par “atkritējiem” kļūst tikai maza daļiņa cilvēku, kas izlemj atstāt reliģisku organizāciju. “Atkritējs” uzskata par savu pienākumu cīnīties pret reliģiju, ko viņš ir atstājis. Atkritēju izteikumi acīmredzami ir vienpusīgi, un ir skaidrs, ka tos nevar izmantot kā galveno informācijas avotu, lai gūtu priekšstatu par reliģisku organizāciju.
Pirmajā rakstā stāstīts par aktīvu atkritēju Jāni Folkmani. Viņš salīdzina Jehovas liecinieku sludināšanu ar padomju laiku un nacistu propagandu un apgalvo, ka Jehovas liecinieki izmanto “manipulāciju ar cilvēka pamatinstinktiem” — šis kritiskais izteikums acīmredzot sakņojas pseidozinātniskajā un speciālistu nu jau atmestajā jēdzienā “smadzeņu skalošana”, ko par nepamatotu ir atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa nesenā spriedumā, kas pieņemts lietā, kurā tika izskatīta Jehovas liecinieku darbība, kā arī tā sauktajā “love bombing”, ko reiz izmantoja Unifikācijas baznīcas (Korejā izveidota jauna reliģiskā kustība) misionāri, lai panāktu, ka jaunpienācēji jūtas mīlēti un pieņemti. Kultu apkarotāji bieži izmanto šādas frāzes, kritizējot “kultu” darbību.
J. Folkmanis arī neslēpj savu gandarījumu, runājot par to, ka “Krievijā Jehovas liecinieki ir atzīti par ekstrēmistisku organizāciju, kuras darbība valstī ir aizliegta,” un atsaucas uz Krievijas varas iestāžu bieži izmantoto domu gaitu: Jehovas liecinieki esot “ekstrēmistiski”, jo uzskata, ka viņi ir “vienīgā patiesā reliģija.” J. Folkmanis atstāj bez ievērības faktu, ka arī neskaitāmās citu reliģiju, tajā skaitā Krievu Pareizticīgās baznīcas, publikācijās šāds apgalvojums ir izteikts attiecībā uz viņu pašu reliģiju. Papildus parastajām apsūdzībām, ar ko ir pilna kultu apkarotāju literatūra, J. Folkmanis apgalvo, ka Jehovas liecinieki ziedojumu ceļā gūst lielu peļņu, ka viņi “pēc būtības [ir] transnacionāla finanšu korporācija”. Šis apgalvojums ir dīvains, ja ņem vērā to, ka pastāvošie finanšu mehānismi nodrošina nesalīdzināmi lielāku līdzekļu pieplūdi Pareizticīgajai baznīcai Krievijā un daudzām citām kristīgām baznīcām vairākās Eiropas Savienības valstīs.
Lai sakāpinātu viņa raksta lasītāju un, iespējams, arī prokuratūras “interesi” par Jehovas lieciniekiem, J. Folkmanis apgalvo, ka viņi neziņo par pedofilijas un dzimumnoziegumu gadījumiem un tos slēpj. Šis pats apgalvojums atkārtots arī otrajā rakstā, kura informācijas avots ir divas atkritējas, viena no kurām garāmejot piemin arī sociālo izstumšanu, ko Jehovas liecinieki praktizējot pret tiem, kas izslēgti no draudzes, un to, ka eshatoloģijas (mācība par pasaules galu) mācību dēļ Jehovas liecinieki dzīvojot pastāvīgā stresā. Šiem apgalvojumiem nepiekrīt zinātnieki, kas pētī reliģijas, kas māca milenārismu. Kā liecina viņu pētījumi, tādu reliģiju locekļi, kuru mācībās nozīmīgu vietu ieņem eshatoloģija, bieži vien izjūt pamudinājumu dzīvot tikumīgi un darboties sabiedrības labā. Jāmin arī tas, ka Jehovas liecinieki nebūt nav vienīgie, kam raksturīga interese par eshatoloģiju, — 2020. gadā veiktā aptaujā 29% pieaugušo respondentu Amerikas Savienotajās Valstīs atzina par ļoti ticamu to, ka viņu dzīves laikā notiks kāda apokaliptiska katastrofa.
Par dzimumnoziegumiem: visi trīs atkritēji atklāti atzīst, ka lielākoties savu informāciju ir ieguvuši internetā, kur viņi šo informāciju, bez šaubām, ir meklējuši tādos avotos, kas ir Jehovas lieciniekiem naidīgi. Vienīgi J. Folkmanis piemin kādu gadījumu, kas esot noticis jau pirms pārdesmit gadiem un kam viņš esot bijis liecinieks, — kāda sieviete esot uzrakstījusi vēstuli, kurā apsūdzēja savu brāli, apgalvojot, ka viņš to bija seksuāli izmantojis. J. Folkmanis apgalvo, ka sieviete esot saņēmusi norādījumu neziņot varas iestādēm. Mums par to, protams, ir tikai paša J. Folkmaņa liecība, un es nebūtu pārsteigts, ja šajā gadījumā pēc viņa stāstījuma pārbaudīšanas izrādītos, ka apsūdzības ir pilnīgi nepamatotas, — kā tas ir noticis arī citos gadījumos vairākās valstīs, kur Jehovas liecinieki ir apsūdzēti līdzīgos nodarījumos.
Žurnālā Bitter Winter tika publicēta rakstu sērija, kurā tika izskatīts jautājums par dzimumnoziegumiem Jehovas liecinieku organizācijā, un šajos rakstos tika analizēts arī Austrālijas Karaliskās komisijas ziņojums, uz kuru atsaucās visi trīs atkritēji, kuru intervijas bija publicētas portālā “TVNET”. Profesore Holija Folka (Holly Folk) ir analizējusi šī ziņojuma nepilnības kādā no mūsu rakstiem.
Turklāt izskatās, ka Latvijas atkritēji nemaz nav izlasījuši Austrālijas Karaliskās komisijas ziņojumu un informāciju par to ir smēlušies tikai kādos žurnālistu atstāstos un Jehovas lieciniekiem naidīgās interneta vietnēs. Ja viņi paši būtu izlasījuši šo apjomīgo ziņojumu, viņi noteikti būtu pamanījuši, ka šajā ziņojumā (vēlreiz uzsveru, ka komisijas pētījumos tika izmantota apšaubāma metodoloģija) bija runa nevis vienīgi par Jehovas lieciniekiem, bet gan par reliģijām kopumā. Pat ja pieņemtu šo Karaliskās komisijas ziņojumu par uzticamu un secinātu, ka Jehovas liecinieku organizācijā ir bijušas kādas problēmas saistībā ar to, ka par dzimumnoziegumiem nav ziņots varas iestādēm, tad tajā pašā ziņojumā var lasīt, ka šīs problēmas ir bijušas mazākas nekā Romas katoļu baznīcā un citās lielākajās kristīgajās konfesijās. Nav šaubu, ka ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs tāpēc neplāno ierosināt katoļu baznīcas aizliegšanu Latvijā, lai gan visā pasaulē izskan ziņojumi par to, ka katoļu baznīcā ir nopietna problēma saistībā ar neziņošanu par dzimumnoziegumiem un tā acīmredzami ir daudz smagāka nekā Jehovas liecinieku organizācijā.
Vēl viena tipiska metode, kas tiek tīšuprāt izmantota, lai radītu nepareizu priekšstatu, ir pasniegt informāciju par vairākas desmitgades seniem notikumiem tā, it kā tie būtu notikuši tikai nesen. Gadu gaitā daudzās valstīs ir ne tikai mainījušies likumi, kas uzliek pienākumu ziņot par dzimumnoziegumiem, bet ir augusi arī sabiedrības informētība par šādām problēmām — par tām, kas raksturīgas sabiedrībai kopumā, un par tām, kas sastopamas reliģiskās organizācijās. Par laimi, sabiedrībai un reliģiskajām organizācijām arvien labāk apzinoties dzimumnoziegumu izraisītās ciešanas, ir tikuši pilnveidoti gan valstu likumi, gan arī kārtība, kādu izmanto reliģiskās organizācijas, lai pārraudzītu draudzes, novērstu iespējamos noziegumus un lai aizsargātu apdraudētos. Tāpat kā katoļu baznīca un citas reliģijas, arī Jehovas liecinieki pastāvīgi ir uzlabojuši iekšējo kārtību dzimumnoziegumu novēršanai un apdraudēto aizsardzībai. Diemžēl nekādi kontroles pasākumi nevar pilnībā izskaust šādus noziegumus, taču nekādā ziņā nevarētu apgalvot, ka Jehovas liecinieki šajā lietā būtu bijuši mazāk sekmīgi nekā citas reliģiskās organizācijas.
Dzimumnoziegumi, it sevišķi, ja cietušais ir nepilngadīgs, ir šausmīga visas sabiedrības sāpe — tā nav problēma, ar ko izceltos Jehovas liecinieki. Diemžēl Latvijas atkritēju stāstījumos šī smagā problēma, kas skar it visus sabiedrības slāņus, ir attiecināta vienīgi uz šo reliģisko organizāciju, kuras aizliegšanu viņi cenšas panākt.
Pēc šāda parauga risinājās arī nesenie notikumi Krievijā, kas noveda pie Jehovas liecinieku organizācijas aizliegšanas un pie daudzu tās locekļu apcietināšanas un spīdzināšanas. Mēs domājam, ka Latvija — demokrātiska valsts, kas padomju laikā pati vairākus desmitus gadu ir pieredzējusi tiesību apspiešanu un reliģijas brīvību liegšanu, — var atrast labāku piemēru, kam sekot. Galu galā Latvija ir parakstījusi paziņojumu, kurā minēts, ka Jehovas liecinieki ir tikuši “nepatiesi nosaukti par “ekstrēmistiem””, un kurā tā ir apņēmusies “aizsargāt Jehovas liecinieku tiesības praktizēt savu reliģiju […] bez bailēm, netraucēti, nebaidoties no diskriminācijas un vajāšanām”. Vai varētu palūgt kādam Latvijas pārstāvim, lai viņš izskaidrotu starptautiskajai sabiedrībai, kāpēc Latvijas ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs ir izvēlējies noticēt Krievijas propagandai un diviem sensacionāliem rakstiem, nevis tam, kas teikts paziņojumā, ko ir parakstījusi viņa paša valdība?
Massimo Introvigne (born June 14, 1955 in Rome) is an Italian sociologist of religions. He is the founder and managing director of the Center for Studies on New Religions (CESNUR), an international network of scholars who study new religious movements. Introvigne is the author of some 70 books and more than 100 articles in the field of sociology of religion. He was the main author of the Enciclopedia delle religioni in Italia (Encyclopedia of Religions in Italy). He is a member of the editorial board for the Interdisciplinary Journal of Research on Religion and of the executive board of University of California Press’ Nova Religio. From January 5 to December 31, 2011, he has served as the “Representative on combating racism, xenophobia and discrimination, with a special focus on discrimination against Christians and members of other religions” of the Organization for Security and Co-operation in Europe (OSCE). From 2012 to 2015 he served as chairperson of the Observatory of Religious Liberty, instituted by the Italian Ministry of Foreign Affairs in order to monitor problems of religious liberty on a worldwide scale.
