Saskaņā ar Spānijas tiesas lēmumu, laikrakstam ”El Mundo” ir jāpublicē Jehovas liecinieku atbilde uz apmelojošu rakstu, kas tajā tika publicēts 2022. gadā. Tiesa konstatēja, ka laikrakstam nepatiesu informāciju sniegusi neapmierinātu bijušo Jehovas liecinieku apvienība un laikraksts to ir publicējis bez kritiskas pārbaudes.
Massimo Introvigne
Read the original article in English.
Jehovas liecinieki Spānijā uzvarēja svarīgā lietā pret Spānijas laikrakstu ”El Mundo”, kas 2022. gada 21. novembrī publicēja apmelojošu rakstu, pamatojoties uz antikulta kustības, ”Jehovas liecinieku upuru apvienības”, sniegto informāciju. 2. oktobrī Torehonas de Ardosas pirmās instances tiesa noraidīja laikraksta argumentu, ka atbildība par notikušo gulstas tikai uz grupu, kas sevi dēvē par Jehovas liecinieku upuru apvienību. Tiesa lēma, ka laikrakstam ”El Mundo” ir jāpublicē Jehovas liecinieku atbilde un jāsedz tiesāšanās izdevumi.
Lēmumā, kas ir pārsūdzams, tiesa neaprobežojās ar to, ka atzina Jehovas liecinieku tiesības sniegt atbildi uz laikrakstā izskanējušajām apsūdzībām. Izskatot lietu, tiesa arī konstatēja, ka ”Jehovas liecinieku upuru apvienības” apgalvojumi var nodarīt kaitējumu Jehovas liecinieku reliģiskajai organizācijai, turklāt tie ir neprecīzi.
Tiesa atzina par pašsaprotamu, ka raksts Jehovas lieciniekiem ”ir radījis pārbaudāmus zaudējumus”. Vispirms jau ”raksta nosaukumā ir izmantots vārds ”sekta”, kas attiecībā uz jebkuru reliģiju neapšaubāmi tiek lietots negatīvā nozīmē”. Stāsti, kuru avots ir ”Jehovas liecinieku upuru apvienība”, pēc tiesnešu teiktā, ”objektīvi vērtējot, grauj [Jehovas liecinieku organizācijas] reputāciju un uzticēšanos tai. Piemēram, tas tiek darīts, apgalvojot, ka tā ir reliģiska organizācija (ko viņi sauc par ”sektu”), kuras darbības raksturīgas ”sektai”; norādot, ka tā izraisa ”sociālo nāvi” tiem, kas to pamet; ”piespiež” draudzei piederīgos neziņot par noziegumiem; atsvešina draudzei piederīgos; ”veicina fizisku un morālu pašnāvību” un tā tālāk. Tāpēc ”nav šaubu, ka rakstā minētie trešās puses apgalvojumi rada nenoliedzamu kaitējumu šai reliģiskajai organizācijai”.
Pēc tam tiesneši pārbaudīja, ”vai rakstā minētie apgalvojumi ir vai nav neprecīzi”, un secināja, ka lielākā daļa no tiem neatbilst faktiem. Kā norādīts lēmumā, ”pirmkārt, pārsteidz jau tas vien, ka jau virsrakstā prasītājs ir nosaukts par ”sektu”, un pēc tam visā apjomīgajā tekstā ir lietota frāze ”sektantiskas darbības”. Saskaņā ar tiesas lēmumu, ” informācija šajā gadījumā ir balstīta uz apgalvojumu, kas ir acīmredzami neprecīzs, jo Jehovas liecinieki ir kristīga reliģiska konfesija, kas ir reģistrēta Vispārējā reģistrā (Reliģisko minoritāšu), tās reģistrācijas numurs Tieslietu ministrijā pieejamajā reliģisko organizāciju reģistrā ir 000068, un tātad runa ir par konfesiju, kas, tāpat kā daudzas citas, mūsu valstī ir likumīgi atzīta konfesija. Tāpēc no likuma viedokļa ir kļūdaini prasītāju klasificēt kā sektu, jo analizētā raksta kontekstā tas nozīmē, ka prasītājam tiek piedēvētas kaitīgas un postošas iezīmes pretstatā pārējām reliģiskajām konfesijām, kas ir likumīgi izveidotas Spānijā.”
Otrkārt, rakstā ir pieminētas ”šai reliģiskajai konfesijai piederīgu iespējamas seksuālas vardarbības upuru liecības.., atsaucoties uz kādu situāciju Austrālijā, kur it kā ”viņi esot slēpuši vairāk nekā tūkstoti seksuālas vardarbības gadījumu””. Rakstā arī stāstīts par kādu ”bijušo Jehovas liecinieku, kurš esot pastāstījis, ka viņu esot ļaunprātīgi izmantojuši ”liecinieku draudzes locekļi”, un nonācis pie secinājuma, ka ”viņi jūs nogalina”, un minēts ”vēl viens bijušais liecinieks, kurš izskaidrojis, kādos apstākļos notikušas vairākas iespējamas izvarošanas un ka ”viņi pastāvīgi draudēja, ka tad, ja viņš kādam pastāstīs par notikušo, viņi izveidos pārkāpumu izskatīšanas komiteju..”” Tiesa pēc rūpīgas faktu pārbaudes secināja, ka ”šī informācija nav precīza un vēl spēcīgāk ietekmē sabiedrības viedokli par prasītāju; pirmām kārtām, saistībā ar šo reliģisko organizāciju nav neviena notiesājoša sprieduma saistībā ar seksuālās vardarbības gadījumiem Austrālijā, uz kuriem bija tikušas dotas nekonkrētas norādes, tāpēc apgalvojums, ka šajā valstī ir slēpti minētie notikumi, neatbilst faktiem. Savukārt tad, ja runa ir par konkrētiem gadījumiem, kad ir tikušas izvirzītas apsūdzības seksuālā vardarbībā, to ir pārāk maz, lai secinātu, vai šī informācija ir patiesa vai nav (patiesībā nav liecību, ka pēc kādas no šādām apsūdzībām būtu sekojis notiesājošs spriedums). Taču rakstā, atsaucoties uz iespējamu seksuālo vardarbību, visu laiku ir lietota daudzskaitļa vai vispārinoša forma, lai uzveltu atbildību par ”seksuālas izmantošanas gadījumiem, kas notikuši grupas iekšienē,” šai reliģiskajai konfesijai kopumā, nevis personām, kuras katrā atsevišķajā gadījumā ir bijušas apsūdzētas seksuālā izmantošanā vai vardarbībā.” Apkopojot faktus, ir jāsecina, ka šajā rakstā minētie apgalvojumi, kas saistīti ar seksuālu izmantošanu, ir ”jāklasificē kā neprecīza informācija”.
Treškārt, Jehovas liecinieku praktizētais tā sauktais ostrakisms jeb izvairīšanās, t.i., ieteikums nekontaktēties ar bijušajiem draudzes locekļiem, kas ir izslēgti no draudzes vai publiski apliecinājuši savu izstāšanos no organizācijas, rakstā ir raksturots kā bijušo biedru nolemšana ”sociālai nāvei” un ”klusai ellei”. Tiesa konstatēja, ka tas, kā šo praksi apraksta ”Jehovas liecinieku upuru apvienība”, balstās uz ”informāciju, kas nav skaidri pierādīta, jo viens ir aizstāvēt tiesības izvēlēties kontaktēties vai nekontaktēties ar noteiktu cilvēku, kas pieder vai nepieder pie kādas reliģiskas konfesijas, bet pavisam kas cits ir tas, kas minēts rakstā, proti, kad tad, ”kad cilvēks ir šajā sektā, viņš ir tieši vai netieši spiests kontaktēties tikai ar citiem ticīgajiem”; šāds apgalvojums ”nav patiess”.
Tiesa pievērš uzmanību vēl graujošākiem apgalvojumiem: ”Rakstā nepārprotami apgalvots, ka šajā organizācijā ”pastāv dubulti standarti, jo daudzi draudzes vecākie ir vai nu laulības pārkāpēji, vai pedofili,” un ka Jehovas liecinieki ”veicina fizisku un morālu pašnāvību.”” Saskaņā ar tiesas atzinumu, šīm apsūdzībām ”kārtējo reizi trūkst pierādāma objektīva pamata”, un tās ir ”neprecīzas un nodara būtisku kaitējumu prasītāja reputācijai”.
Kopsavilkumā var teikt, ka ”Jehovas liecinieku upuru apvienība” tika atmaskota nepatiesas informācijas izplatīšanā un ”El Mundo” tika atmaskots šādas informācijas publicēšanā bez kritiskas faktu pārbaudes. ”Šeit nav runa par viedokļu atspēkošanu vai cenzūru,” skaidro tiesa, ”bet par to, lai likumīgi sodītu par kļūdainas vai pilnībā nepatiesas informācijas izplatīšanu, kuras pamatā ir šādi viedokļi.” Tiesa arī apstiprina, ka medijs ”ir atbildīgs par izplatītā materiāla saturu”, arī par trešās puses apgalvojumiem. ”Atzīt pretējo,” tiesa apgalvo, ”nozīmētu leģitimizēt jebkāda uz nepārprotami melīgas un nepatiesas informācijas balstīta satura publicēšanu, ļaujot attaisnoties ar to, ka trešajai pusei vienkārši ir bijis kļūdains skatījums uz faktiem”.
Šī nav pirmā reize, kad plašsaziņas līdzekļi iekrīt šādā slazdā, publicējot neslavu ceļošu materiālu, ko tiem ”iebaro” antikulta organizācijas, ”kultu eksperti” (šajā gadījumā intervētais ”eksperts” bija Karloss Bardavio, advokāts, kas pārstāvēja ”Jehovas liecinieku upuru apvienību” citā lietā) un ”atkritēji” jeb bijušie draudzes locekļi. Tas arī nav pirmais gadījums, kad plašsaziņas līdzeklis — pat tāds, kas ir The Trust Project dalībnieks — atsakās publicēt reliģiskas organizācijas atbildi uz kādā rakstā izteiktām apsūdzībām. Tiesas lēmumam būtu jākalpo kā pamācībai šiem medijiem, tomēr ir maz ticams, ka tas tā notiks. Daži žurnālisti līdzinās vārnai no Ēzopa fabulas, kuru lapsa apmānīja atkal un atkal no jauna un kas allaž nozvērējās, ka tas notiek pēdējo reizi, tomēr pie pirmās izdevības atkal ļāva sevi apmuļķot.
