Kontaktu ierobežošana pieder pie tām reliģiskajām mācībām un darbībām, kurās valsts varai nebūtu jāiejaucas.
Masimo Introvinje
6. raksts no 6. Lasiet 1. rakstu, 2. rakstu, 3. rakstu, 4. rakstu un 5. rakstu (angļu valodā).
Read the original article in English.
Bitter Winter jau ir publicējis piecu rakstu sēriju par Jehovas lieciniekiem un kontaktu ierobežošanu, t.i., par viņu mācību un praksi, kas paredz, ka draudzes locekļiem ar labu reputāciju lielākajā daļā gadījumu (jo ir arī izņēmumi) jāpārstāj kontaktēties ar bijušajiem locekļiem, kas izslēgti no draudzes, ja vien tie nav tuvi ģimenes locekļi, kas dzīvo ar viņiem zem viena jumta. Jehovas liecinieku pretinieki šādu nostāju dēvē par cietsirdīgu un necilvēcīgu un reizēm pieprasa, lai varas iestādes un tiesas aizliegtu to mācīt.
Šeit es apkopošu iemeslus, kāpēc es uzskatu šādas prasības par nesaprātīgām un tādām, kas apdraud jebkuras ticības reliģisko brīvību.
Lai gan Jehovas liecinieku gadījumā kontaktu ierobežošanai ir savas specifiskas iezīmes, stingra norobežošanās no tiem, kas ir atstājuši ticību vai ir tikuši izslēgti par nopietniem pārkāpumiem, monoteistiskās reliģijās – jūdaismā, kristietībā un islāmā – bija raksturīga jau kopš pašiem to pirmsākumiem. Speciālisti skaidro, ka agrīnajiem monoteistisko reliģiju piekritējiem pastāvīgi bija jāuzturas politeistu vidū, un kontaktu ierobežošana bija veids, kā viņi centās aizsargāt savas jaunās un ievainojamās reliģijas. Pat tad, kad šo reliģiju piekritēju skaits pieauga un viņi kļuva par vairākumu, viņi joprojām uzskatīja, ka ticības tīrība ir jāsargā.
Ebreji senatnē praktizēja ļoti striktu nošķiršanos no “atkritējiem”, un šī prakse ar nosaukumu herem līdz pat šai dienai ir saglabājusies dažās ultraortodoksālās grupās. Kontaktu ierobežošana bija pazīstama pirmajiem kristiešiem, un tās atskaņas Romas katoļu baznīcā saglabājās līdz 20. gadsimta vidum. Vairākās musulmaņu valstīs ar atkritējiem ne tikai ierobežo kontaktus, bet pat soda tos ar nāvi. Protestanti, kas aizstāvēja reliģisko brīvību un aicināja valsti neiejaukties un nesodīt atkritējus, tik un tā aizsargāja savu kopienu ticību, īstenojot striktas kontaktu ierobežošanas formas. Tās ir pazīstamas kā Meidung un joprojām pastāv tā sauktās radikālās reformācijas tiešo mantinieku, piemēram, amišu, vidū.
Jehovas liecinieki izslēdz no draudzes tos, kas ir izdarījuši nopietnu grēku un to nenožēlo. Tiesas visā pasaulē ir atzinušas, ka, iejaucoties procesā, kura iznākums ir izslēgšana no draudzes, tiktu pārkāptas reliģiju pamattiesības organizēt savu darbību tā, kā tās uzskata par vajadzīgu. Vienlaikus tiesas ir arī atzinušas, ka Jehovas liecinieku reliģiskās pārkāpumu izskatīšanas komitejas respektē noteikto procedūru un ticīgajiem, kas ir apsūdzēti pārkāpumā, tiek nodrošināta iespēja tikt uzklausītiem un pārsūdzēt sākotnējo lēmumu, ja tas ir viņiem nelabvēlīgs.
Kontakti tiek ierobežoti arī ar bijušajiem locekļiem, kas apzināti ir atteikušies no ticības. Kritiķi dažkārt apgalvo, ka nav taisnīgi pret šādiem cilvēkiem izturēties tāpat kā pret izslēgtajiem, kas ir izdarījuši pārkāpumu un to nenožēlo. Taču šī kritika ir balstīta uz aplamiem priekšstatiem. Tāpat kā visās citās reliģijās, Jehovas liecinieku starpā ir tādi, kas kļūst neaktīvi. Daži vairs neuztur tuvas attiecības ar ticības biedriem. Ar šiem “vājajiem” jeb “atslābušajiem” ticīgajiem kontakti netiek ierobežoti. Taču tie tiek ierobežoti ar cilvēkiem, kas nepārprotami paziņo vai demonstrē, ka ir atteikušies no ticības, vai paziņo, ka ir kļuvuši par ateistiem, pievienojušies citai reliģijai vai kādai citai grupai, kuras mērķi no Jehovas liecinieku viedokļa ir pretrunā ar Bībeles mācībām. Atkal jāuzsver, ka šī nav tikai Jehovas liecinieku īpatnība. Arī katoļu baznīcai un citām konfesijām ir dažāda attieksme pret tiem, kas kļūst neaktīvi, un tiem, kas publiski pasludina atkrišanu no ticības, un tās izslēdz no savām rindām tikai pēdējos.
Nepareizi priekšstati bieži vien ir arī par to, ko tieši nozīmē kontaktu ierobežošana. Tā neattiecas uz ģimenes locekļiem, kas dzīvo zem viena jumta. Vīra un sievas starpā joprojām pastāv normālas laulāto attiecības, vienīgi kopīgā reliģiskā darbībā viņi vairs neiesaistās.
Pretinieki min gadījumus, kad vīri pēc izslēgšanas no draudzes ir bijuši spiesti pamest ģimenes mājvietu, bet “aizmirst” precizēt, ka tie ir vīrieši, kas ir izturējušies pret savu dzīvesbiedri vardarbīgi vai dzīvojuši klaji netikumīgi, tāpēc turpmāka dzīve zem viena jumta viņiem tiktu liegta jebkurā reliģijā un tiesas šādu soli tikai atbalstītu.
Arī situācijās, kad kontakti tiek ierobežoti, pastāv noteikti izņēmumi. Piemēram, ja kādam ir darījumu attiecības ar izslēgtu bijušo ticības biedru, tās netiek pārtrauktas. Jehovas lieciniekiem tiek mācīts, ka viņiem joprojām jāpalīdz izslēgtiem bijušajiem ticības biedriem, kas nokļuvuši grūtā situācijā (viens piemērs, kas tiek minēts, ir palīdzība sievietei, kuras automašīnai ir pārdurta riepa), un tas kļūst par obligātu pienākumu, ja runa ir par radinieku, kas ir gados vai ir slims un kam vajadzīga palīdzība. Tāpat draudzes vecākie patur prātā, ka izslēgšanas un kontaktu ierobežošanas mērķis ir palīdzēt, nevis sodīt. Ja izslēgtie bijušie locekļi neiebilst, viņi tos apmeklē un mēģina panākt, lai tie mainītu savu nostāju un varētu atgriezties kopienā. Līdz ar to, kad Jehovas liecinieki ierobežo kontaktus ar bijušajiem locekļiem, tas būtiski atšķiras no “sociālās nāves”, ko 20. gadsimta sākumā ir aprakstījuši zinātnieki, kuri pētīja ultraortodoksālo ebreju herem. Attiecināt apzīmējumu “sociālā nāve” uz kontaktu ierobežošanu, ko praktizē Jehovas liecinieki, kā to dara daži pretinieki, katrā ziņā nav korekti.
Neviens nekļūst par Jehovas liecinieku acumirklī. Pastāv noteikta kārtība, kādā cilvēks nonāk līdz kristīšanai, un, pirms viņš tiek kristīts, viņam jāzina Jehovas liecinieku galvenās mācības un prakse, arī mācības par izslēgšanu un kontaktu ierobežošanu. Kritiķi iebilst, ka to tik tiešām var teikt par pieaugušajiem, kas kļūst par Jehovas lieciniekiem, bet ne par bērniem, kuru vecāki jau pieder pie organizācijas un kuri var tikt kristīti jau agrā vecumā un pēc tam izslēgti. Šis iebildums, jādomā, šķiet nopietnāks tiem, kas neņem vērā, ka Jehovas liecinieki, atšķirībā no citām kristīgām reliģijām, nekristī zīdaiņus. Tiesa, nepilngadīgie var tikt kristīti, taču tikai tādā vecumā, kad, pēc draudzes vecāko domām, viņi ir pietiekami nobrieduši, lai saprastu Jehovas liecinieku galvenās mācības un dzīvesveidu. Nav noteikts konkrēts vecums, no kura var kristīties, jo vecums, kad cilvēks sasniedz briedumu, var atšķirties dažādās kultūrās un individuālo īpatnību dēļ.
Pastāv iespēja, ka pusaudži izdara nopietnu pārkāpumu, kā var labi redzēt no tā, cik daudzi jaunieši mūsdienu sabiedrībā izdara noziegumus (un ir valstis, kur viņus tiesā kā pieaugušos). Ja viņi nenožēlo savu rīcību, viņus var izslēgt no draudzes, tomēr nepilngadīgo izslēgšana ir ļoti reta parādība. Pat ja tā notiek, nepilngadīgie joprojām paliek savā ģimenē un vecākiem joprojām ir pienākums par viņiem rūpēties.
Vai kontaktu ierobežošana ir “nelikumīga”? Lai gan nesen Beļģijā un Norvēģijā dažos tiesas spriedumos, kas patlaban ir pārsūdzēti, ir atzīts, ka vairāki aspekti mācībās par kontaktu ierobežošanu būtu pamats piemērot Jehovas lieciniekiem naudassodus un citādi viņus sodīt, tie ir izņēmumi. Laika gaitā ir uzkrājies ievērojams skaits dažādu valstu tiesu spriedumu, kuros secināts, ka kontaktu ierobežošana nav nelikumīga. Es piekrītu šiem spriedumiem, kuru pamatā ir divi iemesli.
Pirmais iemesls ir tāds, ka cilvēka lēmums par to, kontaktēties vai nekontaktēties ar personām, ar kurām viņam ir bijušas nopietnas domstarpības – vienalga, vai to iemesls ir šķiršanās vai strīds par kādu darījumu jautājumu, politiku vai reliģiju –, nav tā joma, kurā drīkstētu iejaukties tiesa. Šāds lēmums ir dziļi privāts un personisks. Tiesa var nolemt, ka vīram jāmaksā alimenti bijušajai sievai, bet tā nevar prasīt, lai viņi turpinātu tikties vai paliktu draugi.
Otrais iemesls atspēko iebildumu, ka kritiķi nevēloties piespiest Jehovas lieciniekus, kam savā organizācijā ir laba reputācija, kontaktēties ar izslēgtiem bijušajiem ticības biedriem – kaut arī dažās tiesas prāvās tieši šāda prasība ir izvirzīta. Tiek apgalvots, ka viņi lūdzot tiesas un varas iestādes vienīgi aizliegt Jehovas lieciniekiem mācīt principu par kontaktu ierobežošanu. Patiesībā šis pārmetums rada vēl lielākas problēmas. Nav iespējams nopietni apšaubīt, ka kontaktu ierobežošana ir reliģiska prakse, kuras pamatā ir tas, kā Jehovas liecinieki interpretē Bībeli, un ka atsevišķi Jehovas liecinieki izlemj vairīties no noteiktiem cilvēkiem, vadoties pēc savas reliģiskās sirdsapziņas. Līdz ar to viņu tiesības ierobežot kontaktus ar šiem cilvēkiem sargā viņu tiesības uz reliģijas brīvību.
Kontaktu ierobežošana nepārprotami ir Bībeles mācība, ko satur tādi panti kā 1. Korintiešiem 5:13 (“Izmetiet ļauno no pašu vidus!”) un 5:11 (“Ar tādu pat neēdiet kopā.”), kā arī 2. Jāņa 10, 11 (“Neuzņemiet viņu savā namā un viņu nesveiciniet. Kas tādu sveicinādams pieņem, tas kļūst līdzdalīgs viņa ļaunajos darbos.” Visi citāti no Latvijas Bībeles biedrības 2012. gada tulkojuma.) Dažas kristīgās konfesijas māca, ka šie norādījumi attiecās uz sava laikmeta sociālajiem apstākļiem un mūsdienās vairs nav spēkā, taču Jehovas liecinieki tam nepiekrīt. Nav sekulāro tiesu uzdevums izšķirt teoloģiskus disputus un noteikt, kura ir “pareizā” Bībeles interpretācija.
