Lielā palāta vienbalsīgi nolēma, ka lemtspējīgam pilngadīgam pacientam ir tiesības atteikties no jebkādas medicīniskās ārstēšanas, ieskaitot asins pārliešanu.
Autors: Massimo Introvigne
Read the original article in English.
2024. gada 17. septembrī ar lēmumu ”Pindo Mulla pret Spāniju” Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta Jehovas lieciniekiem piešķīra vēl vienu spilgtu juridisko uzvaru, šoreiz par bieži apspriesto jautājumu, kas saistīts ar asins pārliešanu. Tas bija rets gadījums, kad visi Lielās palātas 17 tiesneši pieņēma būtībā vienprātīgu spriedumu (8 tiesneši pauda daļēji atšķirīgu viedokli nevis par lietas būtību, bet tikai jautājumā par morālo kaitējumu).
Šī lieta attiecās uz Spānijā dzīvojošu ekvadorieti Rosu Edelmiru Pindo Mullu (Rosa Edelmira Pindo Mulla). 2017. gada maijā viņai tika diagnosticēta dzemdes mioma, un viņai tika ieteikta histerektomija. Gaidīdama operāciju, viņa 2017. gada 4. augustā aizpildīja jaunu veselības aprūpes direktīvu/pilnvaru, noraidot asins pārliešanu, kā arī līdzīgi formulētu dokumentu ”Advance Medical Directive” (tālāk — AMD), kuru viņa reģistrēja Spānijas valsts nacionālajā AMD reģistrā. Galu galā histerektomija tika atlikta.
2018. gada 6. jūnijā Pindo tika nogādāta Sorijas slimnīcā, jo dzemdes miomas izraisītas asiņošanas dēļ viņas hemoglobīna līmenis bija nokrities līdz 4,7 g/dl. Ginekologs, kurš viņu ārstēja, ieteica asins pārliešanu, no kuras viņa atteicās. Gan Pindo, gan ārsts parakstīja ”vienošanās veidlapu”, ar ko tika apstiprināta viņas atteikšanās no asins pārliešanas. Viņai tika ievadīta traneksāmskābe, kas apturēja asiņošanu, un tika noorganizēta viņas pārvešana uz La Pazas slimnīcu Madridē, lai veiktu dzemdes artēriju embolizāciju — minimāli invazīvu procedūru, kuras mērķis ir novērst turpmāku asiņošanu.
Kamēr ātrās palīdzības mašīna transportēja pacienti uz La Pazas slimnīcu, ārsti saņēma ex parte tiesas rīkojumu, kas viņiem ļāva veikt ”jebkāda veida ārstēšanu”, ko viņi uzskatīja par nepieciešamu. Viņi neinformēja dežurējošo tiesnesi, ka Pindo ir pie samaņas un ka viņa vairākkārt bija atteikusies no asins pārliešanas — viņa to bija norādījusi gan savā veselības aprūpes direktīvā/pilnvarā, gan dokumentā AMD, gan parakstītajā ”vienošanās veidlapā”, kā arī viņa to bija izteikusi pārrunās ar Sorijas slimnīcas ārstiem. Turklāt pati Pindo netika informēta par tiesas rīkojumu.
Pēc ierašanās La Pazas slimnīcā Pindo tika aizvesta uz operāciju zāli, un, gaidot dzemdes artērijas embolizāciju, viņu iemidzināja, un pēc tam viņai tika veikta histerektomija un trīs asins pārliešanas.
Pēc slimnīcas atstāšanas Pindo pārsūdzēja dežurējošā tiesneša rīkojumu. Pirmās instances tiesa, apelācijas tiesa un Konstitucionālā tiesa Spānijā viņas apelācijas noraidīja, un viņa vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Vispirms Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta paskaidroja, ka Pindo lietu nevajadzētu jaukt (kā to bija darījusi Francija, kas iejaucās tiesvedībā) ar lietām par asistētu pašnāvību, jo Pindo negribēja mirt. Viņa vēlējās dzīvot, tomēr nevēlējās veikt asins pārliešanu. Būdama Jehovas lieciniece, viņa ir pārliecināta, ka asins pārliešana pārkāpj Bībeles aizliegumu ”ēst asinis” un ka cilvēki, kam ir tāda pārliecība, ”atteikdamies no asins pārliešanas, paklausa Jehovas likumam par atturēšanos no asinīm, un tā viņi rīkojas arī situācijās, kad vajadzīga neatliekama medicīniska palīdzība”. (Raksts ”Dzīvība — mūsu debesu Tēva dāvana”, žurnāla ”Sargtornis” 2023. gada februāra izdevums studēšanai, 20.—25. lpp.; citāts no 23. lpp.)
Lielā palāta arī norādīja, ka lieta attiecās uz pilngadīgu personu, un tāpēc spriedumā nebija jāizskata jautājums par to, vai vecāki, kas ir Jehovas liecinieki, var atteikties no asins pārliešanas saviem nepilngadīgajiem bērniem.
Tiesneši vairākkārt uzsvēra, ka pilngadīgu personu gadījumā ”veselības aprūpes jomā cieņa pret personisko autonomiju ir universāls un fundamentāls princips. To jo īpaši aizsargā vispāratzītais princips par brīvprātīgu un apzinātu personas piekrišanu kaut kam. Lemtspējīgam pacientam, kurš ir pienācīgi informēts par savu veselības stāvokli un pieejamo ārstēšanu, kā arī par sekām, ja viņš atteiktos no ārstēšanas, ir tiesības brīvi izlemt, vai dot piekrišanu ārstēšanai vai atteikties no tās”. (138. punkts.) Pat tad, ja atteikšanās no ārstēšanas ”varētu novest pie letāla iznākuma, ārstēšanas uzsākšana bez pilngadīga lemtspējīga pacienta piekrišanas nozīmētu iejaukšanos personas fiziskajā neaizskaramībā” un būtu pretrunā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikumiem. (139. punkts.)
Pindo pieminēja divas Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietas, proti, ”Maskavas Jehovas liecinieki un citi pret Krieviju” (2010. gada 10. jūnijs) un ”Taganrogas vietējā reliģiskā organizācija un citi pret Krieviju” (2022. gada 7. jūnijs), kurās bija atzītas pilngadīgu Jehovas liecinieku tiesības atteikties no asins pārliešanas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa piekrita Spānijas (un Francijas) iebildumam, ka ”abu iepriekšminēto lietu konteksts atšķiras no šīs lietas konteksta. Tās bija saistītas ar Jehovas liecinieku organizāciju likvidēšanu un aizliegšanu Krievijā. Līdz ar to Konvencijā aplūkotās tiesības bija atšķirīgas, jo īpaši tiesības uz biedrošanās brīvību un reliģijas brīvību. Pacienta tiesības atteikties no ārstēšanās kā tādas netika tieši aplūkotas. Tomēr, pat neraugoties uz to, šos spriedumus šeit var pieminēt, jo tajos attiecībā uz Jehovas liecinieku pārliecību ir apstiprināts, ka ..tiesības brīvi pieņemt konkrētu ārstēšanās metodi vai atteikties no tās ir būtiska, lai nodrošinātu personas pašnoteikšanos un personisko autonomiju”. (140. punkts.)
Spānija iebilda, ka šajā gadījumā ārstu lēmums bija pamatots ar nepieciešamību glābt pacienta dzīvību. Tiesa tam nepiekrita, atgādinot Spānijai, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka ”attiecībā uz standarta veselības aprūpi no [Eiropas Cilvēktiesību] konvencijas 8. panta izriet, ka lemtspējīgam pilngadīgam pacientam ir tiesības brīvi un apzināti atteikties no kādas ārstēšanas metodes, neraugoties uz ļoti nopietnām un pat letālām sekām, ko šāds lēmums varētu radīt. Veselības aprūpes jomā viens no galvenajiem principiem ir ievērot pacienta tiesības piekrist vai nepiekrist noteiktam ārstēšanas veidam. (146. punkts.) Atsaucoties uz lietu ”Maskavas Jehovas liecinieki un citi pret Krieviju”, Lielā palāta atzīmēja, ka ”sabiedrības interesēm saglabāt pacienta dzīvību vai veselību ir jābūt pakārtotām pacienta tiesībām pašam lemt par savas dzīves tālāko gaitu”. (148. punkts.) Turklāt ”pacienta vēlmes ir jāuzskata par primāri svarīgām”. (149. punkts.)
Pindo lietā viens jautājums bija par to, vai viņa nepārprotami bija paudusi atteikšanos no asins pārliešanas. Mēģinot attaisnot pretēji pacienta gribai veikto asins pārliešanu, Spānijas tiesas un La Pazas slimnīcas ārsti balstījās uz pretrunīgiem argumentiem. No vienas puses viņi apgalvoja, ka Pindo atteikums no asins pārliešanas nebija rakstiski apstiprināts. (Patiesībā, kā atzīmēja Lielā palāta, viņas atteikšanās no asinīm tika rakstiski atspoguļota viņas veselības aprūpes direktīvā/pilnvarā un dokumentā AMD, kā arī parakstītajā ”vienošanās veidlapā”.) Bet no otras puses viņi apgalvoja, ka viņas veselības aprūpes direktīvai/pilnvarai un dokumentam AMD nav nozīmes, jo operācijas laikā viņa bija pilnībā spējīga saprast notiekošo un atradās pie samaņas. (Lielā palāta atzīmēja, ka tad, ja viņa pilnībā apzinājās situāciju, tad rīkojumam, kas atļauj pārliešanu, nebija likumīga pamata.) Lielā palāta ļoti kritiski vērtēja šos pretrunīgos argumentus. (159.—182. punkts.)
Runājot par iepriekš sagatavotām direktīvām vispārīgi, Lielā palāta arī norādīja, ka ”gan iespēja padarīt juridiski saistošas iepriekš sagatavotas direktīvas [kurās pacienti var savlaicīgi paziņot, ka viņi atsakās no noteikta ārstēšanās veida], gan ar to saistītā formālā un praktiskā kārtība ietilpst dalībvalstu kompetences robežās”. (153. punkts.) Spānija nebija spiesta ieviest iepriekš sagatavotu direktīvu sistēmu, bet, to izdarījusi, tai ir jāievēro direktīvu saturs. Pat valstīs, kurās nav sistēmas, kas oficiāli atzīst iepriekš sagatavotas direktīvas, Lielā palāta atzīmēja (151.—153. punktā), ka Ovjedo konvencijas 9. pants (ko ir parakstījušas lielākā daļa no 46 Eiropas Padomes dalībvalstīm) prasa, lai ”tiktu ņemtas vērā iepriekš izteiktas [pacienta] vēlmes”. Lielā palāta uzsvēra regulējošo principu, ka ”pacienta vēlmes ir jāuzskata par primāri svarīgām”. (149. punkts.)
Pindo gadījumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka brīdī, kad ārsti lūdza tiesnesi atļaut viņiem veikt pacientam ”jebkāda veida ārstēšanu”, ko viņi uzskatītu par nepieciešamu, ”dežurējošajam tiesnesim netika paziņota informācija, ka iepriekšējā naktī Sorijas slimnīcā ārsts (Dr. B. L.) bija veicis paredzēto vienošanās procedūru ar sūdzības iesniedzēju, kura rakstiski bija izteikusi savu lēmumu atteikties no asins pārliešanas un to norādījusi vienošanās veidlapā”. (159. punkts.) Citiem vārdiem sakot, ārsti maldināja tiesnesi par Pindo nostāju.
Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka ”starp medicīnas personālu un sūdzības iesniedzēju nebija reālas saziņas par gaidāmo medicīnisko iejaukšanos. Netika ievērota paredzētā piekrišanas saņemšanas kārtība, un nemaz netika pieminēts dežurējošā tiesneša pieņemtais lēmums”. (167. punkts.)
Nebija nekādu pierādījumu, ka Pindo būtu bijusi rīcībnespējīga brīdī, kad viņa informēja ārstus par savu lēmumu nepieņemt asins pārliešanu, vai ka viņa pēc tam būtu mainījusi savu lēmumu. Gluži pretēji — Lielā palāta atzīmēja, ka uzņemšanas brīdī La Pazas slimnīcā ieraksti slimnīcas dokumentācijā apstiprina, ka Pindo tajā laikā bija ”pie samaņas un patiešām atradās pilnīgā nomodā”. (167. punkts.) Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka asins pārliešanas veikšana viņai piespiedu kārtā ”bija lēmumu pieņemšanas procesa rezultāts, kas šajā lietā nenodrošināja pietiekamu aizsardzību, kura ir noteikta [Eiropas Cilvēktiesību konvencijas] 8. pantā iesniedzējas autonomijas ievērošanai, ko viņa vēlējās izmantot, lai varētu ievērot nozīmīgu savas reliģijas mācību”. (183. punkts.)
Lielā palāta secināja, ka ir pārkāptas Pindo tiesības, kas garantētas ar 8. pantā (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību),”kopskatā ar 9. pantu” (tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību), un piesprieda Spānijai samaksāt viņai 12 000 eiro par morālo kaitējumu un 14 000 eiro, lai kompensētu ar tiesām saistītās izmaksas un izdevumus.
Cerams, šis nozīmīgais precedents pārliecinās valstis, kas joprojām iebilst pret Jehovas liecinieku uzskatiem saistībā ar asins pārliešanu un pat izdara noteiktus secinājumus, kas apdraud reliģisko organizāciju juridisko statusu šajās valstīs, ka tās līdz ar to pārkāpj starptautiskus tiesību aktus. Šie tiesību akti ļauj lemtspējīgiem pilngadīgiem pacientiem atteikties no jebkādiem ārstēšanas veidiem jebkuros apstākļos un aizsargā to cilvēku reliģisko brīvību, kuri to dara reliģisku iemeslu dēļ.
Massimo Introvigne (born June 14, 1955 in Rome) is an Italian sociologist of religions. He is the founder and managing director of the Center for Studies on New Religions (CESNUR), an international network of scholars who study new religious movements. Introvigne is the author of some 70 books and more than 100 articles in the field of sociology of religion. He was the main author of the Enciclopedia delle religioni in Italia (Encyclopedia of Religions in Italy). He is a member of the editorial board for the Interdisciplinary Journal of Research on Religion and of the executive board of University of California Press’ Nova Religio. From January 5 to December 31, 2011, he has served as the “Representative on combating racism, xenophobia and discrimination, with a special focus on discrimination against Christians and members of other religions” of the Organization for Security and Co-operation in Europe (OSCE). From 2012 to 2015 he served as chairperson of the Observatory of Religious Liberty, instituted by the Italian Ministry of Foreign Affairs in order to monitor problems of religious liberty on a worldwide scale.
